Intervija ar Romas katoļu arhibīskapu electus Sbigņevu Stankeviču

 

Ar zemo startu - uz priekšu:

 intervija ar nominēto Rīgas katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču

www.lelb.lv iesūtīts: 2010.07.16 11:14

 


Interviju laikrakstam „Svētdienas Rīts” un portālam www.lelb.lv pirms savas ievešanas amatā sniedza Zbigņevs Stankevičs, nupat nominētais Rīgas arhibīskaps metropolīts Latvijas Romas katoļu baznīcā.

Baznīcas vadības maiņa allaž ir nozīmīgs mirklis ne tikai pašas baznīcas, bet arī visas sabiedrības dzīvē. Arī – starpkonfesionālajās attiecībās. Latvija šajā ziņā ir īpašā situācijā pat pasaules mērogā – reti kurā zemē pat starp dažādu konfesiju kristiešiem valda tik tuvas un draudzīgas saiknes kā pie mums. Intervijai laikrakstam „Svētdienas Rīts” un portālam www.lelb.lv pirms savas ievešanas amatā piekrita Zbigņevs Stankevičs, nupat nominētais Rīgas arhibīskaps metropolīts Latvijas Romas katoļu baznīcā. Viņš šajā amatā nomainīs kardinālu Jāni Pujatu, kurš bija Latvijas katoļu baznīcas galva 19 gadus.

Intervēja: Ivars Kupcis, Inga Reča, foto: Ivars Kupcis

- 19. jūnijā tapa zināms, ka pāvests Benedikts XVI jūs ir nominējis par nākamo Rīgas arhibīskapu metropolītu Latvijas Romas katoļu baznīcā. Vai šis lēmums jums bija jaunums vai arī jaunā bīskapa izraudzīšanās norisinājās pietiekami ilgi? Un vai tas notiek Latvijā, vai tomēr bīskapu izraugās pāvests?

- Man tas bija pārsteigums, ko uzzināju 16. jūnijā, kad nuncijs man pasniedza nominācijas rakstu. Pirms tam viņš teica, ka vēlas ar mani runāt un lūdza satikšanos. Viņš mani ieveda kapelā, iedeva vēstuli un izgāja ārā. Izlasīju vēstuli, un mana sirds izkusa. Es vienkārši apstulbu... Savā sirdī man bija tāda nojausma, ka es varētu būt viens no kandidātiem, bet šis process notiek ļoti neuzkrītoši. Aptaujas notiek arī uz vietas. Saskaņā ar kanonisko likumu kodeksu, vietējais bīskaps izrauga trīs no savējiem, bet to viņš dara savā sirdī. Pēc tam bīskaps iesniedz nuncijam šo trīs kandidātu vārdus un tālāk ir nuncija kompetencē pētīt, kurš ir īstais. Pāvests var no kandidātiem arī nevienu nepieņemt. Kā pēc kanoniem ir paredzēts, kardināls Jānis Pujats jau 75 gadu vecumā iesniedza atlūgumu, bet pāvests viņam bija teica – strādā tālāk, bet gatavo sev pēcteci. Kopš tā brīža ir pagājuši četri gadi.

- Jūs pārdzīvojāt sajūtas, ko tikai retajam dāvāts piedzīvot – kad esi izraudzīts par baznīcas vadītāju...

- Kad dabūju to rakstu, sākumā man no šoka gribējās raudāt. Tad domāju – ko darīt? Jājautā Kungam, jāgriežas pie Viņa. Tā kā kapelā bija Vissvētākais Sakraments, skatījos uz to un jautāju: „Kungs, ko man darīt?” Tad man nāca atmiņā – tad, kad kardināls iesniedza atlūgumu, es studēju Romā, tāpēc pavadīju viņu pie pāvesta un pēc tam vedu uz lidostu. Es biju lietas kursā un šos beidzamos gadus gandrīz katru dienu biju lūdzies, lai Dievs nuncijam un visiem, kuri ir iesaistīti bīskapa izvēlēšanas procesā, dāvā atpazīšanas dāvanu un skaidrību, kurš ir īstais kandidāts. Lai tas būtu Svētā Gara svaidīts cilvēks, lai viņš būtu savā vietā un izdarītu to, ko Dievs no viņa gaida. Manā sirdī radās jautājums: „Vai tu tici, ka tā ir atbilde uz tavu lūgšanu? Un vai tu uzticies, ka Es runāju caur baznīcu?” Kad es to sapratu, tad vairs nebija, ko teikt un es sacīju: „Jā.” Tūlīt to arī pateicu nuncijam. Pašrocīgi man bija pāvestam jāuzraksta arī vēstule. Tajā es pateicos par parādīto uzticību un teicu, ka pieņemu Dieva gribu, kas šādā veidā ir izpaudusies. Tas notika 16. jūnijā. Tāda interesanta sakritība - tieši 16. jūnijā pirms 14 gadiem es tiku ordinēts par priesteri.

Šajā notikumā ir arī otra datumu sakritība. 1990. gada 8. augustā, pēc gada ilgām pārdomām, nolēmu aiziet pie sava garīgā tēva Viktora Pentjuša, lai viņam pajautātu, ko viņš domā par manu priestera aicinājumu. Kā jau inženieris biju sarakstījis divās kolonās visus par un pret, bet svaru kausi bija vienādi... Kā viņš atvēra muti, trijās minūtēs man bija viss skaidrs. Apstākļi tagad diktēja, ka tieši 8. augustā ir paredzēts mana konsekrācija. Divas interesantas sakritības.

- Par priesteri jūs kļuvāt, būdams cilvēks ar pieredzi – izglītību, specialitāti. Kas jums lika tik krasi mainīt savu dzīvi?

- Tāpēc, ka savas sirds dziļumos jutu ilgas pēc kaut kā cita nekā inženiera darbs, redzēju, ka šis darbs man nesniedz piepildījumu.

- Ir tāds sens teiciens – slikts tas zaldāts, kurš nevēlas kļūt par ģenerāli. Kā tas ir bijis jūsu gadījumā?

- Man patiešām tāda vēlēšanās sirdī ir bijusi - kļūt par bīskapu, jo pirms daudziem gadiem izlasīju, ka ar bīskapa svētībām tu saņem priesterības pilnību. Šie vārdi mani toreiz ļoti uzrunāja: „O, es gribu priesterības pilnību! Es gribu būt priesteris līdz galam!” Jā, manī ir bijusi šī vēlēšanās un tad, kad es lūdzos par jauno bīskapu, manī bija šaubas, vai šī vēlēšanās tomēr nenāk no manām ambīcijām. Patiešām varu teikt, ka cītīgi esmu strādājis pie tā, lai atdotu šo vēlēšanos Dievam un attīrītu to no piemaisījumiem. Tā arī ir „sakritība”. Kādas pāris nedēļas pirms 16. jūnija pēkšņi savā sirdī ieraudzīju, ka manī ir kaut kas aizgājis, ka varu pateikt pilnīgā sirds brīvībā: „Kungs, lai notiek Tavs prāts! Esmu gatavs pieņemt ikvienu, ko Tu nozīmēsi. Es viņu cienīšu, es viņam klausīšu.” Divas nedēļas vēlāk nāca šis pārsteigums.

- Kādi varētu būt jūsu iekšējie virsuzdevumi?

- Mana pirmā prioritāte ir: sargāt savu sirdi no ambīcijām un pastāvēt dziļā iekšējā vienotībā ar Dievu. Tas, ko sauc par teocentrismu. Lai Dievs ir manas dzīves centrā, lai Viņš ir kā saule, ap kuru griežas mana dzīve. Tas ir pamatu pamats visam pārējam. Jo, Dievs ir dzīvības devējs, to esmu izdzīvojis simtām reižu. Sevišķi pēdējo gadu laikā, kad biju uzņēmies pienākumus, kas pilnīgi pārsniedz manu iespēju robežas. Jo, ja tu smelies Viņā dzīvību, tad esi neuzvarams. Tad tu visu vari darīt un viss notiek. Bet tiklīdz tu ļaujies atdalīties no Viņa, pārstāj smelt dzīvības sulas no Viņa, tu zaudē šo spēku.

- Jūs vairākkārt pieminējāt tādu vārdu kā ambīcijas. Kā atšķirt Dieva gribu no savām ambīcijām?

- Atslēga ir - teocentrisms. Kas tev ir pirmajā vietā? Ja Dievs tev ir pirmajā vietā un tu esi atvērts uz Viņu, tad tu ļauj Svētajam Garam tevī darboties. Un Svētais Gars modina tevī ilgas, modina tevī vēlēšanos, tai skaitā, arī, jā, kļūt par bīskapu. Vai arī – ieņemt prezidenta posteni valstī, iekļūt Saeimā vai kļūt par žurnālistu nr.1. Arī šādas lietas var nākt no Svētā Gara. Jo Dievam savā apredzībā ir plāns – gan pasaulei, gan Latvijai. Plāns katrai konfesijai un katrai draudzei. Un Viņš tajā plānā paredzējis katram savu vietu un apveltījis katru cilvēku ar dāvanām, ar harizmām, kas nepieciešamas, lai šo plānu piepildītu.

Ja mēs esam Svētajā Garā, ja Dievs man ir centrā, un es esmu dziļā vienotībā ar Viņu, Viņš man savu plānu atklāj - ieliek manā sirdī savas vēlēšanās un tās nav ambīcijas. Tās ir – lūk, es nāku piepildīt Tavu gribu. Jo tas var būt Dieva Gars, kas tevi mudina uz lielām lietām, bet tas var būt – es gribu būt pārāks par citiem, es gribu ieņemt labāku pozīciju. Tad tās ir ambīcijas.

Ja es apzinos, ka Dievs ir dzīvības avots un vēlos pie šī avota turēties, ja esmu vienots ar šo avotu un piepildījies, tad esmu spējīgs dot šo dzīvību tālāk. Viss. Pārējais jau ir tikai sekas.

- Luteriskās baznīcas bīskapi ir piekrituši tam, ka jūsu konsekrācija 8. augustā varētu notikt Rīgas Domā. Kādēļ šāds lūgums no katoļu baznīcas puses?

- Tas ir labi pārdomāts, izsvērts un apzināts lūgums. Jo manā sirdī ir milzīga vēlēšanās turpināt mūsu sadraudzību ar brāļiem luterāņiem, attīstīt tālāk dialogu un, lai tas varētu virzīties uz priekšu, mums ir vajadzīgs sadarbība visdažādākajās jomās. Jo vairāk, jo labāk! Tā bija brīnišķīga iespēja atkal spert soli šajā virzienā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu katedrāle šādam notikumam ir par mazu. Tā kā atkal dievišķā apredzība pati pastūma mani jūsu virzienā. Jo Doma baznīca ir katedrāle, tā ir baznīca numur viens Latvijā.

- Un vēsturiski tā ir bijusi katoļu baznīca.

- Tur jau ir tā lieta. Galu galā tur atrodas svētā Meinarda pīšļi, tur ir pirmais baptistērijs no Ikšķiles un sākumā tā bija veltīta Jaunavas Marijas godam - kopš 13. gadsimta Latviju sauca Terra Mariana. Ja mēs gribam tiekties uz vienību, mums ir jāatgriežas pie mūsu kopīgajiem pamatiem. Tā ir laba iespēja dot šo sadraudzības signālu visai Latvijai par mūsu starpā jau pastāvošo vienotību tādā pakāpē, kādā tā jau ir. Mēs neviens neatsakāmies no sava konfesionālā mantojuma, no savas identitātes, bet vēlamies patiešām arvien vairāk apzināties kopīgo pamatu, kas mums ir.

- Vai pieļaujat iespēju, ka Jēkaba katedrālē notiek kāds luterisks dievkalpojums?

- Ir vērts padomāt par šo jautājumu. Pagājušogad ekumeniskajā dievkalpojumā man bija gods uzrunāt personiski ikvienu no citu konfesiju pārstāvjiem, kurā teicu, kāpēc nevarētu būt, piemēram, armēņu apustuliskās baznīcas rits vai evaņģēliski luteriskās baznīcas rits, baptistu vai pareizticīgo rits universālajā baznīcā? Domāju, ka tā ir perspektīva. Manā sirdī ir pārliecība, ka tas ir mūsu sadarbības gala mērķis – lai mēs visi zem Kristus kļūstam viens tajā baznīcā, ko Viņš ir nodibinājis, kas ir Viņa miesa. Lai mēs neesam tikai neredzami locekļi, jo Viņš vēlas redzamo vienotību, - Viņš ir lūdzis, lai visi ir viens. Un tāpēc Viņš ir savu dzīvību atdevis, lai sapulcinātu izkaisītos Dieva bērnus vienkopus. Un, ja mēs nedarām visu iespējamo, mums būs jāatbild par to, kad mēs stāsimies Viņa priekšā. Un Latvija ir īpašā un priviliģētā stāvoklī, kāda nav nevienā citā zemē. Jo, kad ārzemniekiem stāstu, kā mums te, Latvijā, notiek sadarbība konfesiju vidū, viņi visi brīnās! Viņi saka - mums nekas tāds nav. Līdz ar to mūsu mazā Latvija var iziet ar pozitīvu un ļoti spēcīgu vēsti gan Eiropas Savienībai, gan visai pasaulei. Tā ir mūsu dāvana, Dievs mūs ir gadsimtiem gatavojis, un, kas šobrīd, man liekas, ir nobriedusi. Šodien ir Dieva īpašais laiks, kairos. Pilnīgi neatkarīgi no manis, jo nebiju to nedz meklējis, nedz prasījis, satelīttelevīzijas kanāls Polonia vērsās ar lūgumu pārraidīt manu amatā ievešanas dievkalpojumu pa visu pasauli. Runājām ar mūsu televīzijas ģenerāldirektoru, vai viņš dod iespēju tiešraidei un izskatās, ka viņš ļoti labprāt to dara. Līdz ar to tas būs mūsu pozitīvais vēstījums sabiedrībai, kura ir sašķelta, kuras locekļi cīnās viens pret otru. Mums ir vajadzīga pozitīva programma Latvijai. Un es tiešām gribu aicināt visus, kuriem rūp Latvija, nākt talkā un likt galvas kopā. Sevišķi gudrās galvas un tās, kurām sirdī ir šī rūpe. Varbūt, ka gadiem ilgi mums ir sāpējis un mēs bezspēcīgi esam nolūkojušies, ka neko nevar darīt. Domāju, ka šodien, pirmkārt, mums ir jālūdzas, pašiem jāatgriežas pie Dzīvības avota, jāsmeļas Viņā spēks un gudrība, bet tad ir jārīkojas - turbo režīmā. Ar zemo startu uz priekšu. Kā bultai.

- Pēdējā laikā Vatikāns ieņem ļoti aktīvu nostāju ekumenisma jautājumos. Ja nemaldos, kardināls Kaspers pirmais iestādīja ābeli Lutera dārzā, kas tiek veidots Vitenbergā kā baznīcu vienotības apliecinājums. Kas katoļu baznīcas izpratnē ir ekumenisms un kādēļ to uzskata par tik svarīgu uzdevumu?

- Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir skaidri izteikta Kristus griba, kurš vēlas, lai Viņa mācekļi ir vienoti. Viņš teica - pēc tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jūs mīlēsiet viens otru. Diemžēl aizvadīto 2 tūkstoši gadu laikā mēs neesam sevi parādījuši no labākās puses. Mēs bieži vien esam pasauli gluži vienkārši ieļaunojuši un tas ir milzīgs šķērslis evaņģelizācijai. Tas aizsedz Evaņģēlija gaismu un nobloķē potenciālu, kas tur ir ielikts. Līdz ar to ekumenisms ir Evaņģēlija vēsts attīrīšana no uzslāņojumiem, kas gadsimtu gaitā ir radušies. Ekumenisms ir vienotība patiesībā. Tas nozīmē, ka mēs visi nevis kļūstam vienādi, bet gan atrodam savu patieso identitāti. Vienotība daudzveidībā. Tas nozīmē, galvenajā – vienotība, otršķirīgajā - brīvība un pāri par visu – mīlestība. Lūk, tas ir ekumenisms.

- Aptaujās redzam, ka lielākā daļa iedzīvotāju Latvijā sevi uzskata par piederīgiem kādai no tradicionālajām konfesijām. Bet tajā pat laikā dievnamos, draudzēs ir labi ja 10% no šiem cilvēkiem. Vai iemesli šai situācijai ir meklējami sabiedrībā vai pašās baznīcās?

- Gan baznīcā, gan sabiedrībā. Tomēr galvenais iemesls slēpjas indivīdā, kurš vai nu izvēlas līdz galam meklēt patiesību vai arī slēpjas no tās, jo tā viņam ir nepatīkama. Protams, paliek arī izaicinājums mūsu draudzēm, mēs esam aicināti pārdomāt, lūgties, uzdot sev jautājumu - kāpēc manā draudzē cilvēki nenāk? Jo, ja viņi nenāk, ir kaut kādi iemelsi. Ir ārēji iemesli – sabiedrības garīgais stāvoklis un masu mediju ietekme - destruktīvo faktoru ietekme, kuru ir pa pilnam, bet noteikti tur ir arī iekšējie iemesli. Varbūt draudzē klimats ir tāds, kas nepiesaista cilvēkus, varbūt vēsumiņš no tās nāk? Cilvēki uz baznīcu iet, lai sasildītos, bet, ja viņus stindzina, tad viņi negrib tur iet.

- Kādus jūs redzat savus galvenos uzdevumus, kā arhibīskapam pārņemot Romas katoļu baznīcas vadību Latvijā?

- Viens no būtiskiem uzdevumiem ir sadraudzības nostiprināšana baznīcā. Mūsu iekšējās sadraudzības nostiprināšana katoļu baznīcā, t.i., ar bīskapiem, priesteriem, ticīgo tautu. Lai tur varētu dzimt dzīvība. Lai mēs esam uz viena viļņa, lai mēs esam kā viena sirds un viena dvēsele. Tālāk, sadarbība ar citām kristīgajām konfesijām, jo mums jāmēģina darīt tā, lai mēs nonākam rezonansē, lai mums ir kopēji mērķi, kopēja rūpe, lai mūsu starpā ir vienotība. Ja mūsu starpā būs vienotība, tad mēs varam kalnus gāzt.

Tālāk – sabiedrības evaņģelizācija caur atklātu dialogu. Nevis bēgot no problēmām, bet konfrontējoties ar tām un tās risinot. Tā ir atslēga - pārējais konkretizēsies laika gaitā.

- Savā pirmajā atklātajā vēstulē esat pievērsies diviem jautājumiem, kas ik pa brīdim konfrontē baznīcu ar sabiedrību – baznīcas attieksme pret homoseksuāļiem un pedofīlijas jautājums. Kāpēc uzsvērāt tieši šos jautājumus?

- Tāpēc, ka man iepriekš šādi jautājumi tika uzdoti, un es gribēju atbildēt skaidri un nepārprotami. Viens no svarīgiem uzdevumiem ir kliedēt aizspriedumus sabiedrībā attiecībā pret baznīcu un kristiešiem. Un abos šajos jautājumos valda aizspriedumi. Attiecībā pret homoseksuālistiem - ka baznīca ir viņu ienaidnieks. Es gribēju pateikt, ka baznīca nav homoseksuālistu ienaidnieks, bet baznīca viņus pieņem kā cilvēkus, kuri jāmīl kā ikvienu citu, bet piedāvā viņiem baznīcā saņemt grēku piedošanu un iespēju sakārtot savu dvēseli.

Attiecībā pret pedofīliju valda aizspriedums, ka katoļu baznīca to piesedz un tolerē. Tur arī bija skaidri un gaiši jāpasaka, ka tas ir atbaidošs noziegums, no kura katoļu baznīca norobežojas un pret kuru cīnīsies ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem. Par slēpšanu nevar būt ne runas.

- Interesanti, kad sacījām, ka ejam intervēt jauno katoļu arhibīskapu, daudzu cilvēku pirmā spontānā reakcija bija: „Pajautājiet, kad katoļu baznīca atcelts celibātu?” Nupat arī izskanēja ziņa, ka Austrijā 80% priesteru ir par celibāta atcelšanu. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā?

- Celibāts – tā ir īpaša Dieva dāvana katoliskajai baznīcai, kas palīdz atraisīt visas savas spējas kalpošanai Dievam un cilvēkiem ar nedalītu sirdi. Mēs no šīs dāvanas netaisāmies atteikties.

  - Pāri visam vēlam Tā Kunga vadību jūsu kalpošanā visos pienākumos un atbildībā, kas jums stāv priekšā! Vēlam Dieva svētību, strādājot tajā turbo režīmā, kuru jūs minējāt. Ja drīkst vaicāt -  kāds šobrīd būtu jūsu vēlējums Latvijas luterāņu baznīcai un draudzēm?

- Pirmkārt, būtu lūgums lūgties par to, lai labais, kas mūsu starpā ir aizsācies, turpinās un attīstās. Lai neizdodas nekādi mēģinājumi iedragāt šo procesu un ievainot mūsu savstarpējo uzticēšanos, kas mums ir izveidojusies. Lai mēs pieaugam sadraudzībā un brāļu mīlestībā un kopīgi uzņemamies atbildību par Latvijas nākotni – Latvijas garīgo un arī laicīgo atdzimšanu. Kamēr morālie un garīgie pamati nav sakārtoti, mēs nevaram gaidīt, ka sakārtosies ekonomika.

Mēs varam daudz mācīties no jums attiecībā uz diakonijas darbu. Tas ir izaicinājums, kas mums stāv priekšā, jo cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Diakonijā jūs mums esat priekšā, tur mēs varētu darboties kopā.

 

Pilnu intervijas tekstu aicinām lasīt laikraksta „Svētdienas Rīts” 10.jūlija numurā.

 

 


DIEVKALPOJUMI:

  • svētdienās 10.00
  • ceturtdienās 19.00

DIEVKALPOJUMI              īpaši ģimenēm un bērniem:

  • mēneša 1. svētdienās 10.00

TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:

  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30 

KANCELEJA ATVĒRTA:

  • svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30

 

 

 

 

MĒS MĪTAM

Kalēju iela 1, Ikšķile, LV 5052

Tālr. nr.: +371 65030328

  ikskilesdraudze@inbox.lv  

www.facebook.com/ikskilesdraudze

ZIEDOJUMIEM

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze

Reģistrācijas nr. 90000628081

AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X

Konts: LV63UNLA0050016342180

Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.

 

Esam pateicīgi par atbalstu!