mīlestība satuvina

Reminiscere, 2012. gada 4. Martā

1 Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās:

 "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja. 2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu. 3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. 4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. 5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja. 6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies. 7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. 8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā.

9 Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.

10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni: 11 no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs."

 12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja.

Mk.12:1-12

Vai jums nācies piedzīvot noraidījumu? Tā ir aizvainojoša sajūta. Kad tu nāc pie kāda ar sirsnīgu vēlēšanos darīt labu, bet tevi pārprot, nepieņem, tur aizdomās kā ļaundari un dzen prom. Tā reiz klājās kādam manam draugam mācītājam, kad viņš gribēja apmeklēt savas draudzes locekli kādā citā Latvijas pilsētā. Viņš piezvanīja, lai sarunātu tikšanās laiku, bet viņu noturēja par kaut kādu ļaundari, apvainoja un tā tur beigās nekas nesanāca ar draudzes locekļa apmeklēšanu.

Visvairāk šādas lietas šķiet piedzīvo ātrās medicīniskās palīdzības darbinieki un ārsti, kas dodas palīgā cilvēkiem, kuriem ir dzīvības briesmas. Viņi steidzas palīgā, bet izrādās, ka šis cilvēks ir piedzēries, vardarbīgs un rupjš. Vai arī ugunsdzēsēji, jeb palīdzības dienests, kuri steidzas palīgā kādam mīļam dzīvnieciņam, kurš ir uzrāpies kokā un baidās nokāpt vai arī meža zvēram, kurš iestrēdzis  šaurā bezizejā, kā Vinnijs Pūks. Kā jūs domājat, vai dzīvnieks ar pateicību pieņem cilvēka palīdzību? – Nemaz. Cilvēka uz dzīvnieka starpā valda neuzticība. Kaķītis, bebris, ezis vai jenots nesaprot, ka tu gribi viņam palīdzēt, viņš domā, ka tu gribi viņam nodarīt pāri. Tādēļ dzīvnieks cīnās pretim no visa spēka, kož un plēš kā tik var.
Kāpēc tas tā ir? – Tāpēc, ka viņi neapzinās tavus labos nodomus.

Ziniet, līdzīgi notiek arī ar cilvēkiem, ar mums, mūsu ģimenēs. Mēs citreiz esam kā meža dzīvnieks, kas iestrēdzis, satraucies, bet kožam un plēšam tam, kas mums ir līdzās, mūs nepavisam neapdraud un gribētu palīdzēt. Mēs viens otru nesaprotam, pārprotam un tādēļ nodarām viens otram pāri.

Līdzīgi notika ar kādu meiteni vārdā Līga, kurai bija 15 gadi. Viņa bija gotu meitene. Jūs zināt, kas ir goti. Tie ir tādi jaunieši, kas ģērbjas melnās drēbēs un klausās drūmu mūziku un raksta drūmu dzeju. Nu lūk, Līga bija gotu meitene. Lieki teikt, ka viņas mamma Sandra Līgu nesaprata. Viņu starpā bija bieži strīdi, jo mamma vēlējās, lai Līga beidz māžoties un ir tā pati jaukā meitene, kas agrāk. Uz to Līga atrauca, ka mamma neko nesaprot. Sandrai bija grūti ar Līgu, jo meita allaž spītējās, runāja pretī un augas dienas pavadīja prom no mājām. Sandrai bija grūti arī tādēļ, ka viņa bija vientuļā māte, Līgas tēvs bija viņas pametis un tagad dzīvoja Vācijā.

Tomēr Sandra mīlēja savu meitu. Viņa deva tai visu to labāko, ko vien spēja. Viņa strādāja divos darbos un nodrošināja meitu ar visu, kas vajadzīgs. Tomēr šķiet vienas lietas pietrūka – sapratnes. Viņai bija sāpīgi redzēt meitas ļoti izkrāsoto seju, bet viņa allaž domāja par Līgas sirdi. Tā vienmēr bijusi laba. Agrāk Līga vienmēr atcerējās pajautāt kā mamma jūtas un no rītiem samīļot, arī tagad vēl tas notika, tikai kaut kā citādāk. Kad meita atnesa kārtējo piezīmi no klases audzinātājas par Līgas neizpildītajiem mājas darbiem vai disciplīnas pārkāpumiem, Sandra atkal sastrīdējās ar meitu par viņas uzvedību. Meita negribēja klausīties mātes sacītajā, kaut ko nokliedza un aizcirta savas istabas durvis. Tas Sandrai bija sevišķi sāpīgi un aizvainojoši, bet viņa kaut kā saņēmās un pie sevis padomāja: es došu viņai vēl vienu iespēju

Reiz Sandra kādā svētdienā bija iegriezusies baznīcā. Tur kā reiz mācītājs sprediķī runāja par Kristus vārdiem: „Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt!” Mācītājs runāja par Dieva mīlestību, kas ir tik plaša un dziļa kā jūra. Tas izpaužoties tā, ka Viņš ir mums visapkārt un mūs gaida. Viņš redz mūsu ļaunumu, kļūdas un Viņš redz arī mūsu ilgas, mīlestību un ciešanas. Viņš zina, ka cilvēku laimes atslēga ir atgūstot labas attiecības ar Dievu, tomēr Viņš zina, ka cilvēki lēni mainās, tādēļ Viņš skaidri pasaka mums: Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību… Kad būs slikti, tad tu atkal atcerēsies par Mani un atgriezīsies no savām kļūdām pie Manis, lai atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā…

Mācītājs tajā reizē vēl daudz ko citu stāstīja, taču Sandra saprata galveno priekš sevis – galvenais mīlēt! Līga ir mana meita. Tas nekas, ka man nepatīk kā viņa izskatās un kādi ir viņas draugi. Es taču viņu mīlu. Vai man ir grūti mīlēt viņu tagad, tādu, kāda viņa ir, lai viņu iegūtu, gan viņa ieraudzīs manu sirdi un kaut kas mūsu starpā mainīsies, viņa vairs mani neatgrūdīs.

Un patiesi, Sandra vairs neuzbrauca Līgai, savai meitai par viņas izskatu. Nerunāja  par šo tēmu. Un tas Līgai lika padomāt, kas ar mammu noticis? Viņa nedaudz vairāk sāka ieklausīties mammas vārdos, jo ievēroja, ka mamma kļuvusi labsirdīgāka, netaisa tračus par piezīmēm dienasgrāmatā, tikai sarauc pieri sāpīgā grumbā. Tā lēnām meita atgriezās pie savas mātes, un draudzība atjaunojās. Jo viņas taču viena otru mīlēja.

Līdzīgi ar Dieva mīlestību uz mums. Mēs kā šie nelietīgie vīnadārza strādnieki atgrūžam Dievu. Mums šķiet, ka Viņa baušļi ir nederīgi, novecojuši un neizpildāmi, tomēr Viņš mūs mīl, kā māte un tēvs mīl savus bērnus, kuri sacēlušies pret viņu autoritāti un laižas no mājām. Tikai mīlestība var atgriezt atpakaļ tos, kas nomaldījušies. Šī mīlestība ir Kristū, Viņa Krustā, ko Jēzus ir izcietis par mums. Tas nozīmē, ka Dieva mīlestība ir patiesa, stipra un dārga.

Tā patiesa mīlestība pārspēj cietu noraidījumu.


DIEVKALPOJUMI:

  • svētdienās 10.00
  • ceturtdienās 19.00

DIEVKALPOJUMI              īpaši ģimenēm un bērniem:

  • mēneša 1. svētdienās 10.00

TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:

  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30 

KANCELEJA ATVĒRTA:

  • svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30

 

 

 

 

MĒS MĪTAM

Kalēju iela 1, Ikšķile, LV 5052

Tālr. nr.: +371 65030328

  ikskilesdraudze@inbox.lv  

www.facebook.com/ikskilesdraudze

ZIEDOJUMIEM

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze

Reģistrācijas nr. 90000628081

AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X

Konts: LV63UNLA0050016342180

Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.

 

Esam pateicīgi par atbalstu!