pazaudēt lai atrastu

 Svētdienā pēc Zvaigznes dienas, 2011. gada 8. Janvāris

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi.

Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm.

Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu.

Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

Lūkas 2:41-52

Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” (Jņ.1:9)
Laikā pēc Zvaigznes dienas mēs domājam par šo gaišumu, kas Ziemsvētkos tiek padziedāts un slavināts. Bet tas ir reāls gaišums, kas nāk no Dieva. Tas palīdz dzīvot un dod spēku būt labākam. Tas palīdz rūpēties par savu ģimeni, mīlēt bērnus un savu laulāto draugu. Tas palīdz arī ieraudzīt citos labo un ievērot mīlestību tajā cilvēkā, no kura to vairs negaidām.

Atceros, ka man tīņu gados bija liels pārsteigums, ka Mamma pie galda kādā jubilejā patiesā aizkustinājumā atzinās, ka viņas rūpes un sirds vēlēšanās ir, ka viņas dēli mīlēs savas mājas un ik pa laikam atcerēsies savus vecākus, kaut vai arī viņiem būs jau savas ģimenes un dzīve. Tas palīdzēja ievērot to, ka mana mamma patiesi mūs mīl un vēlas mūs redzēt. Tie ir īpaši mirkļi dzīvē.

Tieši par šādām lietām runā šodienas Evaņģēlija teksts no Jēzus tīņu gadiem. Jēzus jau ir 12 gadus vecs. Viņš vairs nav bērns. Saskaņā ar jūdu paradumiem 12 gadīgs puika kļūst par vīrieti, sāk apzināties vīrieša lietas un atbildību. Arī mūsu sabiedrībā 12 gadi ir laiks, kad cilvēks uzņemas pirmo atbildību – var saņemt velosipēda vadītāja tiesības, tātad zināmā mērā var atbildēt par savu rīcību.

Tātad, Jēzum apritējuši 12 gadu un viņa ģimene laimīgi devās svētceļojumā uz Jeruzālemi, lai Jēzus varētu nu jau patstāvīgi izpildīt vajadzīgos rituālus. Viss norit skaisti un labi. Taču Jēzus pazūd. Vecāki viņu neatrod pie saviem draugiem un līdzceļotājiem. Jēzus ir rīkojies bezatbildīgi. Viņš ir aizbēdzis no savējiem! – bieži bērni aizbēg no mājām tieši tīņu vecumā, kā protestā pret vecāku iesīkstējušo audzināšanu vai lai meklētu piedzīvojumus pasaulē (agrāk cerot nokļūt uz kāda kuģa par jungu, bet tagad nonākot uz ielas kādā lielā pilsētā).

Kur Viņš varētu doties? Vai Jēzus ir nolaupīts? Trīs dienas Marija ar Jāzepu meklē savu dēlu Jeruzālemes pārpildītajās ielās (jo uz Pasā svētkiem Jeruzāleme vienmēr bija ļaužu pārpildīta). Droši vien viņi ir izmeklējušies visās malās pilsētā. Tikai trešajā dienā viņi dodas paskatīties Templī. Tas starp citu runā kaut ko arī par Marijas un Jāzepa domāšanu – viņi meklē visur kur, tikai ne Templī, tur jau Jēzus neietu… Tā mēs domājam daudzi, pēdējā vieta, kur puika ietu ir uz baznīcu… (arī man meita vienā vakarā pazuda, mēs meklējām visās vietiņās, tikai pēc kāda laika izrādījās, ka viņa bija aizgājusi uz ceturtdienas vakara dievkalpojumu. Man tad bija atvaļinājums.)

Notikums par Jēzus pazušanu un atrašanu spēcīgi uzrunāja Mariju un Jāzepu. Neapšaubāmi, viņi nebija nolaidīgi vecāki. Viņi mīlēja piemīlīgo Jēzu, kurš bija ļoti apķērīgs un jauks. Viņi pieķērās Jēzum, lai gan ievēroja, ka Viņš ir īpašs. Iespējams, ka viņi kaut ko nojauta, vismaz Marija ar savu sievišķīgo intuīciju. Viņa nevēlējās Jēzu pazaudēt, viņa vēlējās Jēzu paturēt vienmēr. Taču pienāca laiks un Viņš pazuda viņiem. It kā izslīdēja no rokām… Marijas izbailes, ka Jēzus atradās tieši Templī un rūgtuma un pārmetuma pilnie vārdi: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." , ir ļoti uzrunājoši, jo tie apliecina viņas izpratni un sajūtas – Viņš slīd laukā no rokām. Marija savos vārdos uzsver to, ka viņa ir Jēzus māte un Jāzeps ir Viņa tēvs. Marija apelē pie vecāku tiesībām un vecāku jūtām.

Mātēm ir grūts liktenis, jo viņām ir jārēķinās ar divkārtējām dzemdību sāpēm – pirmo reizi, kad bērns ienāk pasaulē, bet otro reizi, kad bērns jau ir liels un aiziet pasaulē, savā dzīvē. Viņš ir jāatlaiž, jāļauj Viņam ir būt Viņam, darīt to, kas Viņam ir jādara.

Tādēļ arī Jēzus savai mātei atbild: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?"

Caur savu atbildi Jēzus vēlas pateikt, ka Viņš ir sasniedzis vecumu, kad apzinās savu identitāti, kas Viņš ir un kāds ir Viņa dzīvs pamataicinājums, kāda ir viņa dzīves jēga. Tas starp citu ir viens no tīņu un jaunatnes vecuma svarīgākajiem jautājumiem – kas s esmu un kāda ir dzīves jēga, ko lai es daru? Kam līdzināties, kam sekot, ko atdarināt?

Jēzus savai mātei pasaka, ka Viņš nav viņas īpašums. Viņa dzīves aicinājums sniedzas pāri. Arī Jāzeps nav viņa tēvs, jo Jēzum vajag darboties sava Tēva lietās – jāpiepilda mesiāniskais aicinājums un misija.
Lai gan nākamajos pantos teikts, ka Viņš gāja ar viņiem uz mājām un bija viņiem paklausīgs. Dievišķais aicinājums neizslēdz paklausību vecākiem. Tas ir ļoti svarīgi arī priekš mums, tiem, kas domā, ka lielās lietas dod iemeslu atstāt novārtā rūpes par mīļajiem un paklausību vecākiem.

Patiesībā jau šī Rakstu vieta nav tikai par zaudēšanu, bet arī par atrašanu un iegūšanu. Marija ar Jāzepu pazaudēja savu dēlu, bet atrada Dieva Dēlu, kurš palika ar viņiem.

Mums patiesi ir jāapzinās, ka mūsu bērni patiesībā nepieder tikai mums. Varētu pat tā teikt, ka viņi mums ir dievišķās Providences žēlīgi un laipni aizdoti. Mēs esam Dieva līdzbiedri Viņa pasaules radīšanas un pārvaldīšanas darbā – mātes dzemdē un kopā ar tēviem audzina, skolo, iemāca attieksmi un ētiku, t.i., dzīves vērtības, domāšanas un rīcības modeļus. Tomēr mūsu bērni izaug un kļūst patstāvīgi. Viņiem ir jāļauj izaugt un kļūt patstāvīgiem. Citreiz pat jāmāca pieaugt un jāspiež kļūt patstāvīgiem, uzņemties atbildību un rīcības iniciatīvu.

Un notiek viena interesanta lieta – kad mēs viņiem ļaujam būt viņiem, atlaižam viņus pasaulē, pārgriežam nabas saiti, tad notiek brīnums – mēs viņus iegūstam citādākus, citādā kvalitātē. Tie vairs nav manējie bērni, bet mani mīļi un tuvi draugi. Tā nav attālināšanās, bet jaunatgūšana. Citreiz iespējams, ka tā iespējams būtiski pārskatīt attiecības un piedod pāri darījumus, ko vecāki aiz pārprastas mīlestības nodarījuši, neļaujot bērniem rīkoties patstāvīgi.

Tā iespējams iegūt caur pazaudēšanu. Marijai tas iespējams bija vēl priekšā. Jo ir viens notikums evaņģēlijā, kur Viņa kopā ar Jēzus brāļiem un māsām vēlas Jēzu ar varu vest mājās, jo liekas, ka Jēzus ir traks un pats sevi pazudina caur kalpošanu Dievam.

Mums, vecākiem, ir svarīgi ielikt savus bērnus Dieva rokās. Tas notiek brīdī, kad mēs kristam mūsu bērnus. Tad Dievs uzņemas par viņiem līdzatbildību, viņi kļūst par Dieva bērniem. Dievs ir bērnu Tēvs Debesīs. Tas ir skaisti, bet arī reāli, mums nepieciešams ir iemācīties to respektēt. Tas iespējams caur lūgšanām, kurās mēs savus bērnus un krustbērnus ieliekam Viņa rokās. Mēs jau tāpat nevaram visu laiku būt kopā ar saviem mīļajiem, bet Dievs ir vis laiku. Mēs paļaujamies uz Viņa gādību.

Tas arī palīdz izmainīt savu attieksmi pret DievuViņš kļūst par Tēvu. Šādi mēs vairāk Viņu saprotam, kad Viņš bija spiests noraudzīties uz sava Dēla ciešanām un nāvi pie krusta. Tur cieta arī Tēvs.


DIEVKALPOJUMI:

  • svētdienās 10.00
  • ceturtdienās 19.00

DIEVKALPOJUMI              īpaši ģimenēm un bērniem:

  • mēneša 1. svētdienās 10.00

TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:

  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30 

KANCELEJA ATVĒRTA:

  • svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30

9.decembrī 17.00 

Klusās lugšanas stunda

Par Jāņa evaņģēliju

 

MĒS MĪTAM

Kalēju iela 1, Ikšķile, LV 5052

Tālr. nr.: +371 65030328

  ikskilesdraudze@inbox.lv  

www.facebook.com/ikskilesdraudze

ZIEDOJUMIEM

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze

Reģistrācijas nr. 90000628081

AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X

Konts: LV63UNLA0050016342180

Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.

 

Esam pateicīgi par atbalstu!

Powered by Webnode