DESMITĀ TIESA

Bībeles stunda

Ikšķiles draudzē, 2010. gada 5. maijā

Ievadam

Tēmas par ziedošanu un naudas došanu garīgiem mērķiem ir allaž bijušas jūtīgas, īpaši priekš mums, latviešiem. Bet tā ir nozīmīga tēma arī objektīvi. Arī Kristus ir sacījis: Kur ir tava manta, tur būs tava sirds. Tas nozīmē, ka cilvēks pieķeras tam, kas viņa izpratnē ir ļoti vērtīgs.

Desmitā tiesa ir viens no Bībelē atrodamiem ziedošanas principiem, kas ir universāls un ģeniāli taisnīgs cauri visiem laikiem. Tāpat kā Bībeles veidošanās pirmsākumos, tā arī šobaltdien šis princips nav zaudējis efektivitāti. Daudzi zinoši speciālisti gan ekonomikā, tā teoloģijā un citās nozarēs atzīst, ka šis princips ir labs. Pats Dievs to atzīst kā labu un taisnīgu principu, ko ievērojot tiek uzturēta garīgā kalpošana sabiedrībā un tauta ne tikai necieš no šī sloga, bet saņem svētību laicīgajā jomā.

Tomēr nav daudz cilvēku, kas savā dzīvē konsekventi ievērotu desmitās tiesas ziedošanas principus. Interesanti, ka tie, kas to ievēro aktīvi stāsta par tā labumu, bet tie, kas to neievēro izturas skeptiski. Liela daļa no kristiešiem ir dzirdējuši par desmito tiesu, tomēr nav iedziļinājušies tajā, kas tas ir. Lai gan ir atsevišķas konfesijas un denominācijas (adventisti, vasarsvētku, harismātu), kas šo principu noteikušas savā vidū kā obligātu.

DESMITĀ TIESA VECAJĀ DERĪBĀ

Ābrahāms Melhisedekam – Visaugstākā Dieva priesterim

Pirmo reizi Bībelē desmitās tiesas došana ir minēta 1.Mozus grāmatā, notikumā, kur Ābrahāms pēc lielās ķēniņu kaujas satiekas ar Salemas ķēniņu Melhisedeku (Genesis 14:18-21). Ābrahāms dod Melhisedekam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja. To viņš darīja tādēļ, ka Melhisedeks bija Visaugstākā Dieva priesteris (Gen.14:18). Tas norāda uz to, ka tajā laikā bija ieradums dot desmito tiesu priesteriem vai tempļiem. Melhisedeks Ābrahāmu svētī un dod viņa vīnu un maizi – Gen.14:18a,21.

Jēkabs apsola dot Dievam

Genesis 28:17 – Jēkabs pēc eņģeļu kāpņu redzējuma nosauc šo vietu par Dieva namu – Bēteli. Un Jēkabs dod solījumu dot Dievam desmito tiesu no visa, ko Dievs viņam dos. Tas arī apliecina, ka desmitās tiesas došanas princips bija pazīstams tā laika sabiedrībā.

Israēla Bauslībā – Dievam pienākošā daļa

Leviticus 27:30-33 - „ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta”. Desmitā tiesa pieder Dievam. Tas pamatā šeit domāts no zemkopības un lopkopības ienākumiem.

Deutoronomy 14:22-26 – desmitā tiesa no augļiem un lopiem katru gadu ir jāēd Dieva priekšā, t.i., Tempļa priekšā.

Levītiem pienākas desmitā tiesa

4Moz 18:21 – „Bet, redzi, Levija bērniem Es esmu nodevis Israēlā visas desmitās tiesas par īpašumu to darbu dēļ, ko tie dara, kalpodami pie Saiešanas telts.”

Deut.14:27-29 – „Bet levītu, kas mīt tavos vārtos, to tu nepamet, jo viņam nav daļas, nedz mantojuma kopā ar tevi. Katra trešā gada beigās tev visa tā gada desmitā tiesa ir jāsavāc un atsevišķi jāsanes savos vārtos. Tad lai nāk levīts, jo viņam nav daļas un mantojuma kopā ar tevi, un svešinieks, un bārenis, un atraitne, kuri mīt tavos vārtos, un lai viņi ēd un paēd, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī ikkatrā tavā roku darbā, ko tu dari.”

Levīti bija viena no 12 ciltīm, bet Dievs bija šo cilti izraudzījis par kalpotājiem Saiešanas teltī un vēlāk arī Templī Jeruzālmē. Tā bija priesteru cilts. Tādēļ arī Levija dēliem nebija sava zeme Apsolītajā zemē. Tādēļ viņiem pienācās desmitā tiesa no pārējo cilšu ienākumiem un izaudzētā. Viņiem vēlāk iedalīja arī atsevišķas pilsētas, kur dzīvot.

4Moz 18:26 "Bet levītiem saki tā: kad nu jūs būsit saņēmuši no Israēla bērniem desmito tiesu, ko Es jums esmu novēlējis par daļu no viņiem, tad jūs no tās nesiet cilājamo upuri Tam Kungam, desmito daļu no desmitās.”
 – Tas nozīmē, ka levīti paši par sevi arī nes Dieva priekšā desmito tiesu. Āronam, t.i., priesteriem ir uzdevums uzraudzīt un pieņemt šo upuri. Tas iespējams nozīmē, ka levīti no sava uztur Ārona cilts priesterus.

Ķēniņš arī ievāc desmito tiesu

1.Sām.8:15-17 „Arī no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmitās tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem. Viņš ņems arī jūsu kalpus un jūsu kalpones, un jūsu labākos jaunekļus, un jūsu ēzeļus, un ar tiem viņš veiks savus darbus. No jūsu sīklopiem viņš ņems desmito tiesu, un jūs būsit viņam par kalpiem.

Šajā vietā pravietis un soģis Samuēls brīdina tautu, kura vēlas, lai Dievs tai dod ķēniņu, kā tas ir citām tautām. Samuēls brīdina, ka ķēniņš nodevu ziņā būs Dieva vietā, bet ņems vēl vairāk. Dievs ir taisns un Viņam nav vajadzīga uzturēšana kā ķēniņam. Bet tauta izvēlējās labāk ķēniņu, kā citiem.

Desmitā tiesa, svētības ķīla

Ķēniņa Hiskijas laikā notika reliģiskā atmoda, kuras iespaidā tika arī atjaunota desmitās tiesas došana. Tas izteica tautas apziņu, ka Dievs ir svētījis tās laicīgo dzīvi. Caur to arī ienāca svētība viņu saimniecībā.

2.Lku.31:5-6 „Kad šī pavēle kļuva zināma, tad Israēla bērni sanesa bagātīgi gan pirmos augļus no labības un no jaunā vīna, gan no eļļas un medus, un no visiem tīruma augļiem - no visa viņi atnesa desmito tiesu lielā vairumā. Un arī tie Israēla un Jūdas bērni, kas dzīvoja Jūdas pilsētās, piegādāja desmito tiesu no liellopiem un no sīklopiem, arī desmito tiesu no tā, ko viņi bija atzinuši par svētu un veltījuši Tam Kungam, savam Dievam, viņi atnesa un sakrāva kaudžu kaudzēm.”

Šeit redzama cilvēku priecīga došana Dievam un Viņa kalpošanai. Tauta redzēja Dieva īpašos darbus, piedalījās lielajā Pasā mielastā 2x7 dienas un tad ar prieku ziedoja pienākošos daļu no sevis.

 

Tautas reliģiskajā atmodā Ezras un Nehemijas laikā, kad tika atjaunota Jeruzāleme un Templis, tika atjaunota arī desmitās tiesas kārtība. Šeit skaidri var redzēt nodomu nodrošināt Dieva namu un tā kalpotājus ar visu nepieciešamo.

Neh. 10:38-40 „Un mēs gribam nest priesteriem pirmo mūsu miltu malumu un mūsu lauku augļu nodevas, ikviena koka augļus, vīnogu sulu, eļļu, nodot visu to mūsu Dieva nama telpās, bet desmito tiesu no mūsu aramzemes - levītiem, jo levīti ir tie, kas ņem desmito tiesu visās vietās, kur nodarbojamies ar zemkopību. Bet priesterim, Ārona pēcnācējam, ir jābūt klāt, kad levīti saņem desmito tiesu, un levītiem jānogādā viena desmitā daļa no savas desmitās tiesas mūsu Dieva nama dārgumu krātuvēs. Tādējādi Israēla bērniem, tāpat kā Levija dēliem, jānes labības, vīna sulas un eļļas nodevas īpašās Tempļa telpās, jo tur ir arī svētnīcas trauki, tur uzturas priesteri, kas pašreiz kalpo, kā arī vārtu sargi un dziedātāji. Mēs negribam, lai mūsu Dieva namam kā trūktu.”

Neh.13:4-13 – Nehemija stāsta par situāciju, ka desmitā tiesa netiek ievākta: „Es arī uzzināju, ka levītiem nodevas nav nodotas, tā ka levīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu.”(Neh.13:10)

 

Desmitās tiesas nedošana tiek uzskatīta par Dieva krāpšanu

Mal.3:8-12 „Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? - ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs, saka Tas Kungs Cebaots, lai arī visas tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pašiem būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt, saka Tas Kungs Cebaots.”

Šī Rakstu vieta ir skaidrākā no Vecās Derības tekstiem. No tā var izprast, ka desmitā tiesa nav dzīvības jautājums, bet laicīgas svētības un izdošanās iespēja. Dievs caur pravieša teikto aicina, nevis pavēl – pārbaudīt sevi – dodot desmito tiesu, vai Viņš pasargās un svētīs?

No tā var secināt, ka desmitās tiesas došana ir redzama zīme tam, ka cilvēks reāli paļaujas uz Dieva darbību pat savā praktiskajā un biznesa sfērā. Dodot Dievam un Viņa kalpošanai no sevis, garīgais un sakrālais kļūst par daļu no devēja dzīves.

DESMITĀS TIESAS PRINCIPA TRANSFORMĀCIJA JAUNAJĀ DERĪBĀ

Jēzus sacītajā

Jaunajā Derībā netiek turpināta desmitās tiesas došanas došana, kā laicīgas svētības ķīla. Jēzus sacītajā tikai nedaudz var izlasīt attiecībā uz desmitās tiesas principu šaurākā nozīmē, bet var spriest par ziedošanu plašāk.

Mt 23:23 „Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.”

Lk 11:42 „Bet vai jums, jūs farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā.”

Lk 18:12 – Jēzus līdzībā par farizeju un muitnieku farizejs atsaucas uz savu pareizo desmitās tiesas došanu, kā pamatu savam taisnumam Dieva priekšā: „Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” Bet farizejs tiek raksturots, kā nepareizais, muitnieks, kurš nožēlo ir labāks par paštaisno desmitās tiesas devēju.

Kalna sprediķī Mt.6:2-4 – Jēzus runā par mīlestības dāvanām, t.i., par ziedošanu – tas ir jādara tā, lai kreisā roka nezina ko labā dara… Ziedot vajag diskrēti, tad mūsu Tēvs, kurš redz slepenībā, atmaksās.

Mt.6:19-21 un 6:31-34 - Jēzus aicina principā pievērsties vairāk garīgajām lietām, t.n., krāt mantu nevis uz zemes, bet debesīs, jo debesīs uzkrātais nebojājas un to nav iespējams nozagt. Taču būtiskākais ir sirds attieksme, tā uzrāda, kas dzīvē ir nozīmīgākais, kur ir mana manta: „Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”

Mt.10:10 un Lk.10:7 – Jēzus, sūtot savus mācekļus sludināt Debesu Valstību, atsaucas uz Vecās Derības principu, ka strādnieks ir savas algas cienīgs, t.i., garīgai kalpošanai pienākas uzturēšana. Par Dieva kalpotājiem rūpējas Dievs caur cilvēkiem, kuri uzklausa sludināšanu: „Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu. Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs.”(Mt.10:40-42)

Principā Jēzus kalpošanas laikā viņa sekotāji atnesa un ziedoja cik varēja vai cik sirds skubināja. Tomēr atsevišķos gadījumos Viņš aicināja ziedot visu kas bija, piemēram bagātajam jauneklim, kurš prasīja ko viņam jādara, lai nokļūtu debesīs? (Mt.19:21; Mk.10:21; Lk.18:22)

Apustuļu darbos

Jeruzālemes draudze izveidoja pirmo kristiešu komūnu, ziedojot nabagiem un tās labā visu, kas viņiem piederēja Ap.d.2:44-45; 4:32-37. No tā var secināt, ka kristīgajai pirmdraudzei nebija skaidru ziedošanas principu, desmitās tiesas princips sākotnēji nebija pārņemts no Jūdu sinagogas tradīcijām. Mācekļi ziedoja visu, jo uzskatīja, ka Dievs atdevis par viņiem visu, kā arī sekoja Kristus aicinājumam bagātajam jauneklim, pārdot visu, izdalīt nabagiem un sekot Viņam līdzi.

Apustuļa Pāvila vēstulēs

Rom.15:25-26 „Bet tagad es eju uz Jeruzālemi nest palīdzību svētajiem. Jo Maķedonija un Ahaja lēmušas sūtīt kādu pabalstu nabagiem Jeruzālemes svēto starpā. Tā viņas lēmušas, jo viņas arī tiem to parādā: jo, ja citas tautas kļuvušas to līdzdalībnieces garīgās lietās, viņām savukārt nākas kalpot tiem laicīgajās.

 – apustuļa Pāvila sludināšanā ziedošana veidojās kā mīlestības dāvanas (kā Kristus tās bija nosaucis), t.i., labprātīgi ziedojumi, bez aprēķinātām proporcijām. Tas nozīmē, ka nepastāvēja uzskats, ka Dievs svētī pateicoties kādai noteiktai ziedojuma daļai. Interesanti, ka šajā vietā iespējams secināt, ka pirmdraudzes dievkalpojumi notika svētdienās, kad arī notika ziedojumu vākšana, šajā gadījumā Jeruzālemes komūnai, kas atradās finansiālās grūtībās (jo bija visi līdzekļi ziedoti un iztērēti): „Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu. Bet, kad es nākšu, tad sūtīšu jūsu izvēlētos ar vēstulēm nonest jūsu mīlestības dāvanas uz Jeruzālemi.” (1.Kor.16:2-3) Šeit redzams „atlicināšanas princips”.

Pāvila kalpošanā viens no svarīgiem aspektiem bija arī ziedošana. Pāvils vāca līdzekļus priekš Jeruzālemes draudzes, kā arī vispār priekš garīgā darba. Ziedošanu viņš uzskatīja kā likumsakarīgu ticīgo atbildi garīgajai kalpošanai un Dieva Vārda sludināšanai starp viņiem. Varētu pat apgalvot, ka Pāvils, būdams erudīts, bet arī praktisks, apzinājās, ka ir nepieciešama pastāvīga ziedošanas kultūra Baznīcā, lai tās darbs netiktu traucēts.

„Priecīgā apmaiņa”

Pāvils uzskatīja , ka ticīgajiem ir jāuztur tie, kuri sludina Dieva Vārdu: „Jo Mozus bauslībā rakstīts: tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet. - Vai tad Dievs te runā par vēršiem?” (1.Kor.9:9 arī 1.Tim.5:18) Notiek tāda kā apmaiņa – apustuļi un presbiteri sludina un dod draudzei Dieva Vārdu, bet draudzes locekļi laicīgo nodrošinājumu: „Jo mūsu dēļ taču ir rakstīts: arājam jāar cerībā, kūlējam jākuļ cerībā, ka tam tiks sava daļa. - Ja mēs esam jums sējuši garīgo sēklu, vai tad tā liela lieta, ka saņemam jūsu laicīgos augļus? Ja citiem ir tiesības uz jūsu mantu, vai tad ne vairāk mums?” (1.kor.9:10-12 arī Rom.15:27)

Tomēr Pāvils pats nelietoja tiesības saņemt ziedojumus savai kalpošanai. Viņš bija pēc amata telšu taisītājs, no kā viņš arī iztika. Pāvilam bija svarīgi saglabāt finansiālu neatkarību un apzināties, ka kalpo brīvprātīgi, tikai pēc Kristus aicinājuma, ne kā amatnieks. (1.kor.9:12-19)

Pāvila viens no ziedošanas jomā skaidrākajiem un pozitīvākajiem izteikumiem ir par priecīgu došanu: „Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi. - Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība. Jo šis kalpošanas darbs ne tikvien novērš svētajo trūkumu, bet ir arī pārbagāts ar daudzām pateicībām Dievam.” (2.Kor.9:6-12) -

Būtībā Pāvils šajā vēstulē pārfrazē Maleahijas 3.nodaļā (8-12) sacīto par desmitās tiesas svētību. Jaunajā Derībā nav tik daudz no svara kāda ienākumu proporcija, bet mīlestības dāvana, priecīga došana garīgajam darbam, Dieva Valstībai. Sīkstā sēšana varētu pat nozīmēt Vecās Derības garīgajai telpai raksturīgo aprēķinu izejot no Bauslības burta pavēles, cenšanās panākt Dieva svētību caur burtisku pildīšanu, atstājot novārtā mīlestību, kādēļ tiek ziedots. Tātad tas ir jautājums par būtību – kādēļ es ziedoju – tādēļ, ka man tas ir pavēlēts vai tādēļ, ka tāda ir manas sirds nostāja, ka es vēlos kādam palīdzēt, izdarīt labu, dot Dieva darbam.

Pāvils, līdzīgi kā Maleahijas grāmatā raksta, ka, pateicoties priecīgajai ziedošanai un atvērtībai finansiālajās lietās, kas tiek dotas garīgajam darbam, Dievs var dot svētību laicīgajam, ka ir vairāk augļu. Interesanti, ka Pāvils neraksta, ka Dievs noteikti svētīs un dos, bet, ka Viņš var dot un svētīt. Jo šeit nav skaidras likumsakarības, mēs Dievu nevaram piespiest mūs svētīt ar savām desmitajām tiesām vai labprātīgajiem ziedojumiem. Kā es labprātīgi dodu no sava, tā arī Dievs labprātīgi svētī manu darbu un tā augļus.

Fil.4:18-19 „Es visu esmu dabūjis, un man ir papilnam. Esmu piepildīts, kopš saņēmu no Epafrodita jūsu dāvanu, šo saldo smaržu, Dievam pieņemamu, patīkamu upuri. Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.

Interesanti, ka no jaunās Derības autoriem tikai apustulis Pāvils skaidri sludina par ziedošanas kultūru. Vēl tikai Ēbrēju vēstules autors (ja ne Pāvils) piemin desmito tiesu Ebr.7.n., runādams par Melhisedeku un vēstules beigās - Ebr.13:16 „Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuri Dievam labi patīk.”

Ne Pēteris, ne Jānis, ne Jūda un ne Jēkabs nerunā par desmito tiesu. Šo apustuļu rakstos pat ir jūtama norobežošanās no tēmas par materiālo svētību vai arī tiek uzsvērts primārais, pestīšana un garīgā svētība.

DESMITĀ TIESA BAZNĪCĀ

Desmitās tiesas došana parādās tikai agrīnajos Viduslaikos, nostiprinoties Baznīcas institucionālismam. Rietumu Baznīca kā viens no feodālisma balstiem ieturēja 10% no ienākumiem, kas bija ierakstīts kanoniskajos likumos.

DESMITĀ TIESA LATVIJĀ

Desmitā tiesa (lat. decima), pēc kanoniskām tbām 10% ienākumu nodoklis, kas draudzes loc. jāmaksā baznīcai. Šo nodokli 13. gs. uzlika ari Livonijas jaunkristītiem, paskaidrojot, ka šādu “kristības jūgu” noteicis Dievs. Tomēr aiz polītiskas gudrības Livonijas iekaŗotāji vāciem draudzīgām ciltīm šo nodokli samazināja, prasot tai vietā t.s. kunga tiesu (lat. census), kas bija mazāka. Piem., lībjiem no katra arkla tikai 2 pūri (81,9 kg) labības. Tālavas latg. 1214 to vēl samazināja uz pusi. Līdz ko kāda cilts sacēlās pret okupācijas varu, šo atviegloto nodokli atcēla un spieda no jauna maksāt d. t. Tā blakus pastāvēja divas dažādas aplikšanas sistēmas - desmitā un kunga t. Tais novados, kur d. t-u nedeva no labības, to ņēma no sīklopiem, apiņiem, medus, zivīm u.c. blakus ienākumiem. D. t-as ievākšanas technika bij dažāda: zemes kungs varēja prasīt vai nu katru desmito kopiņu no tīrumā saceltām kaudzēm, vai ari 10. mēru no rijā izkultās labības. D. t-u ievāca desmitnieks un uzglabāja īpašā klētī. Lai gan Laterana koncils 1236 aizliedza bīskapiem atsavināt baznīcas d. t. laicīgām personām, tomēr to neievēroja, jo vasaļiem zemnieku dotā d. t. bij vienīgais ienākums. Tā Livonijas bīskapiem d. t. palika tikai no viņu galda zemēm un sākumā ari ¼ no ordeņa valsts zemnieku d. t-as. Tomēr labības d. t. drīz vien pieauga līdz 4. graudam, kāpēc zviedru valdība 1688 visiem Vidz. kroņa saimniekiem atcēla d. t., ievedot tās vietā zemes renti naudā, graudā un klaušās. bez d. t. jaunkristītiem bij jādod ari t.s. devītā t. lauku draudžu priesteŗu uzturam (sk. mācītāju sieciņi). (Latvju enciklopēdija. 1.sējums, 484.lpp.)

Baznīcai pārstājot pretendēt uz desmito tiesu, tai tika iedalītas saimniecības, lai varētu uzturēt garīdzniekus un draudzes darbu. Atsevišķās draudzēs zemnieki kalpoja mācītāju muižās noteiktās reizēs.

DESMITĀS TIESAS MĀCĪBA DAŽĀDĀS KONFESIJĀS

Pamatā vecajās un tradicionālajās konfesijās (Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, luterāņu, anglikāņu, t.sk. metodistu, baptistu) nepastāv īpaša mācība vai kārtība dot 10% no ienākumiem. Draudzes locekļi tiek mudināti ziedot baznīcai vai kādiem īpašiem projektiem un vajadzībām.

Tomēr ir virkne konfesiju vai denomenāciju, kurās desmitā tiesa ir kā neatņemams un citreiz pat obligāts princips.Gan Addventistu, gan Vasarsvētku, gan citas brīvās draudzes un harizmātiskās kustības lielā mērā savas finanses bāzē uz desmitās tiesas mācību. Šī mācība tiek uzsvērta un mācīta kā bībliska garīguma neatņemama sastāvdaļa.

Vecajās tradicionālajās konfesijās (ortodoksi, Romas katoļi, luterāņi, arī reformāti) šo mācību tik ļoti neizceļ, lai gan atsevišķi teologi par to māca. Arī mūsu Baznīcā (LELB) mācība par desmito tiesu tiek sludināta, tomēr tas tiek darīts uzmanīgi, atstājot Kristus un apustuļu uszvarus.

Mācībā par desmito tiesu varētu izdalīt vairākus kopīgus aspektus:

·         Desmitā tiesa ir Dieva obligāts likums, kas arī kristiešiem ir jāpilda

·         Desmitā tiesa ir domāta Dieva Vārda sludināšanai un kalpošanai

·         Desmitās tiesas nedošana ir Dieva krāpšana, kā sekas ir neveiksmes un laicīgas svētības zaudēšana

·         Dodot desmito tiesu, mēs sējam svētību, kam Dievs liks pieaugt plašākā svētībā mūsu laicīgajā jomā

 


DIEVKALPOJUMI:

  • svētdienās 10.00
  • ceturtdienās 19.00

DIEVKALPOJUMI              īpaši ģimenēm un bērniem:

  • mēneša 1. svētdienās 10.00

TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:

  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30 

KANCELEJA ATVĒRTA:

  • svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30

ZIEDOJUMIEM

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze

Reģistrācijas nr. 90000628081

AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X

Konts: LV63UNLA0050016342180

Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.

 

Esam pateicīgi par atbalstu!