labi būt labam

 

Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!"

Genesis 4:7

Kains diemžēl neievēroja šo Dieva brīdinājumu un vienlaicīgi arī pamācību un stiprinājumu. Viņš nespēja palikt labs, bet izdarīja ļaunu. Mēs, kā Kaina bērni, esam šī vājuma un trūkumu mantinieki. Mums pietrūkst labestības. Viena daļa to apzinās un tiecas pēc labā un skaistā, bet citi dzīvo situācijā, kurā piedzimuši un ar ko spiesti rēķināties.

Laikā, kad ir daudz grūtību un, šķiet, ka vairāk negatīvā kā pozitīvā, ir palīdzoši vairāk ievērot labo. Mūsos kaut kur dziļumā mājo apziņa, ka mēs esam aicināti būt par labiem cilvēkiem. Ir labi būt labam. Tomēr šis jautājums, kad par to padomā, izrādās ir sarežģītāks nekā pirmajā brīdī šķiet. Vispirms jau tādēļ, ka mums tas tik viegli neizdodas, bet otrkārt, ka bieži nezinām, kas tas ir. Mēģināsim šajās dažās lappusēs kopā ar lasītāju padomāt par šo tēmu, kas ir ne tikai filosofiska, bet arī garīga un neapšaubāmi arī praktiska.

Labi cilvēki ir trūkumā

Vispirms ir svarīgi apzināties, ka šajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir liels labestības deficīts. Maz ir labu cilvēku. Un, kas gan ir labi cilvēki? Kādiem tas izraisa smaidu - labs cilvēks ir Antiņš, kurš piedod brāļiem un jāj stikla kalnā, tiecoties pēc Saulcerītes. Labs cilvēks sniedz palīdzīgu roku uz ielas pakritušam cilvēkam vai iedos ubagotājam. Labie cilvēki tiek izmantoti vai nostumti malā. Turklāt, mēs nevaram pret visiem būt labi, vismaz tā domā „miesīgais cilvēks”[1]. Tādēļ daudzi izvēlas nebūt vienkārši labi cilvēki, mēģinot dzīvot pēc iespējām.

Mēs cenšamies izdzīvot un pastāvēt, tādēļ aizstāvamies un uzbrūkam. Bet caur to kaut kā izzūd prieks par dzīvi. Būt labam ir spēcīga pozīcija, kaut arī tā nešķiet un no kāda viedokļa ir panaiva un riskanta. Spēks ir spējā uzdrošināties teikt un darīt labu.

 Mums visapkārt ir tik daudz nospiestu, neapmierinātu un niknu cilvēku. Ja ar rūgtuma pilnu sirdi uzlūkojam savu namu, ģimenes locekļus, savu ciemu, pilsētu un valsti, tad vienmēr ievērojam ko nelāgu, netaisnu, negatīvu vai peļamu. Un, jo vairāk tajā ielūkojamies, jo smagāk un nomācošāk kļūst. Bija laiks, ka izejot uz ielas „jāuzģērbj” drūmums un skarbums, lai justos drošāk. Kāpēc? Jo šķita, ka labam būt ir bīstami, - tevi izmantos, apkrāps un aplaupīs. Totalitārā sabiedrība bāzējas uz sistēmu, kas nomāc personības un veido pelēku pūli, ko varētu vadīt, bet tas nemaz neveido labu un gaišu dvēseli. Totalitārisma dzinējs ir bailes un kauns.

 Krievu klasiķa Fjodora Dostojevska darbā „Idiots” ir brīnišķīgi izspēlēta tēma par vienkāršo labestību. Vai iespējams dzīvot šajā pasaulē cilvēkam, ko māca Jaunā Derība – Kristus Zelta likums[2] un apustuļa Pāvila pirmās vēstules korintiešiem mīlestības augstā dziesma? Kņaza vienkāršā labestība šķiet tik naiva, bērnišķīga un neaizsargāta pret šīs pasaules aprēķinu, kaislībām un nomācošo realitāti, tomēr cilvēki pie viņa tiecas, un izrādās, ka šī šķietamā idiotiskā labestība daudziem spēj palīdzēt un daudz ko mainīt. Tomēr ir jāņem vērā, ka mūsdienu cilvēks, tāpat kā tā laika modernais cilvēks, ir komplicēts un neregulārs. Kļūdas un rūgtā pieredze mūs dara par neviendabīgiem. Proti, mūsos ir daudz kas kroplīgs, nepareizs.

 

Mēs neprotam būt labi

Daudziem no mums dzīves pieredze nav laba vai neesam audzināti ievērot un vairot skaisto, gaišo un labo. Nereti nākas piedzīvot, kā vecāki saviem bērniem vai laulātie viens otram runā tik daudz negatīvā, ka tā veidojas par tādu kā dzīves programmu. Cilvēks ir ieprogrammēts notiekošo un citus uzlūkot caur negāciju. Tas rada lielu ļaunumu! Mums ir svarīgi, lai kāds iet pa priekšu un palīdz pagriezt šo pretējā ievirzē - parāda, kas ir labs un laba rīcība. Turklāt, ļoti vajadzīgi, lai mēs aptveram vai ielāgojam savās sirdīs, ka ir vērts būt labam. Ir labāk būt labam, nekā ļaunprātīgam, nievājošam vai pareizam, atriebīgam, stiprākam vai nekādam.

Pārdomas  par šo tēmu veido vēl kāds interesants novērojums: cilvēki dabiski tiecas pēc vieglām attiecībām un vieglām, atbrīvotām un pacilātām personībām. Arī kristiešu sabiedrībā dabiski tiecamies pie vadītājiem un mācītājiem, kuri ir pozitīvi un uz labu motivējoši. Bet mums ir grūti kavēties pie tiem, kuri ir skumji, nospiesti un depresīvi vai pie tiem, ko amerikāniski sauc par neveiksminiekiem. Nereti mēs tā neuzkrītoši un klusi viņus atstājam. Tas droši vien ir dabiski tādēļ, ka cilvēks tiecas pēc laimes un iepriecinājuma, kā dzīvā daba pēc Saules.

Tomēr, ir zināms, ka prieks un bezrūpība var būt mānīgs mērķis uz ko tiekties. Ne vienmēr tas ir labs, kas sola vieglu dzīvi, un ne vienmēr no pirmā skata priecīgs un nepiespiests cilvēks tāds ir būtībā. Saskaņā ar Kristus paša vārdiem, labo nepieciešams pārbaudīt ar realitāti, ar konsekvencēm, kas seko dzīvē, vai tas nes labu vai ko destruktīvu? Tikai grūtībās un ciešanu periodos personiskajā pieredzē mēs varam pārbaudīt, kuri ir labi draugi, tuvi cilvēki. Līdzīgi ir ar pašu Dievu - tieši caur savām grūtībām un ciešanām mēs iepazīstam Viņu personīgi. Un pretēji – Viņa ciešanās mēs varam iepazīt Dieva pietuvošanos katra cilvēka pozīcijai.

 

Bet, kas tad ir labs?

 Šeit var rasties daudz pārpratumu, jo katram var būt savi ieskati par to. Ja mēs domājam kā Trīsvienīgajam Dievam ticošie, tad apzīmējuma „labestīgs” izpratne ir saistīta ar tēmu par labestību, kas vispilnīgāk ir saprotama garīgā aspektā, radniecīgu grieķu vārdam filokalia. Tas nozīmē tiekšanos un pieķeršanos labajam, labā, cildenā un patiesi skaistā mīlēšana. Tā ir ļoti dziļa un īpaša atziņa, kas izsaka gudrību, ka patiesi labais izriet no pirmsākumiem, no Viņa, kurš ir esošā Radītājs un Likumdevējs.

Kad Dievs rada pasauli, Viņš atzīst to par labu esam (Gen.1:31). Viņš rada visu caur savu Vārdu, bet ar īpašu attieksmi. Šo savu tēvišķo attieksmi Dievs atklāj, dodot principus un likumus, kā mēs varam dzīvot (Ps.119). Bet vispilnīgāk Dieva labestība atklājas Viņa Dēlā (Jņ.1:18, 3:16, Ebr.1:1-3). Viņš ir Dieva pretimnākšana, rūpes un labestība.

Līdz ar to mēs varam teikt, ka Dievs ir visa labā avots (Ps.87:7). No Dieva nāk patiesi laba un cildena attieksme.[3] Tas savukārt nozīmē, ka cilvēka labestība ir kādās attiecībās ar Dieva labestību. Teofīls[4] praktizē filokaliju – Dieva mīlētājs iemīļo labo un cildeno, kas izriet no Viņa. Tādēļ Dieva mīlētājs mācās ievirzīties pozitīvi, uz labo un tikumisko. Tuvojoties Dievam, izkopjot savu garīgo dzīvi, cilvēks kļūst labestīgāks, notiekošo un citus redz pozitīvāk un iemīl visu labo. Iespējams, ka var šo domu izteikt arī no otras puses – cilvēks, kurš vēlas būt labs un labestīgs, noteikti nonāks pie attiecībām ar Viņu, kurš ir labestības Avots. Bet tas atkal dod prieku ikvienam, kurš vēlas, lai viņa (viņas) tuvinieki nāk pie ticības, bet nezina kā to paveikt. Tiekšanās uz labo un labestība ir ceļvedis pie tās Avota.

Tātad, labestība tiek apliecināta caur rīcību. Kā arī Kristus saka: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.”(Mt.7:12) Ja mēs vadāmies tikai no nostādnes, nedarīt citiem ļaunu, tad mēs arī nedarām neko labu. Bet saskaņā ar Kristus Zelta likumu ikkatrs var darīt labu saskaņā ar savu izpratni un spējām. Darot labu un runājot labu, vairojas labais ap mums.

Turklāt, labestība ir tāda, kas dod brīvību, kas nav aiz aprēķina gūt peļņu, kas neuzliek papildus pienākumus un neprasa kompensācijas.

 

Labais, kas uzvar ļauno

Ļaunais ir mūsos un ārpus mums. Tam ir tendence nomākt gaišo un labo. Tas var būt brutāls, vardarbīgs un tiešs, bet tas var būt arī nomācošs, slēpts un viltīgs. Cilvēks var rīkoties ļauni tīši un netīši, cerot ar to sasniegt mērķi, kas varbūt nav slikts. Bet kāds, ļaunu gribot, izdara ko tādu, kas beigu beigās nes labus augļus. Interesanti, ka Dievs šajā ziņā šķir grēku no grēcinieka – Viņš ienīst grēku, bet mīl grēcinieku.

 Ierasts sabiedrībā domāt, ka ļauno iespējams ierobežot, sodīt un apkarot, t.i., ar spēku un soda sankcijām. Valsts, kā Dieva kreisā roka realizē savu varu ar likuma jeb bauslības metodēm. Šķiet, ka pagaidām sabiedriskās kārtības nodrošināšanai nav izdomāta veiksmīgāka pieeja. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka patiesi ļaunais slēpjas dvēselē, kur dzimst grēks pirms tā paveikšanas. Tamdēļ Jēzus Kristus runā par nešķīstību, kas izriet no cilvēka, un arī apustulis Pāvils raksta par to, ka mums jācīnās ne pret miesu un asinīm (Ef.6:12). Tur ir patiesais kaujas lauks. Tamdēļ Dieva aicinājums Kainam ir allaž aktuāls – nepadoties, stāvēt pāri, valdīt pār to. Tikai šeit ir mūžīgais rēbuss – kā tas iespējams?

Caur sodīšanu un atriebšanu iespējams tikai lokalizēt konkrēta ļaunuma izplatīšanos. Atdarīšana vai atriebšana, vai sods ļauna darītājam var būt jauna negācija, kas nereti vēl dziļāk cilvēkā nostiprina ieļaunojumu un nespēju atgriezties, būt labākam. Lai ļauna darītājs mainītos, viņā jānotiek iekšējām pārmaiņām, kas iekšēji motivētu uz labo. Bailes no soda nav tās, kas izmaina cilvēka iekšējo pasauli uz labo un pozitīvo. Šī doma ir pamatā Jaunās Derības centrālai atziņai, ka ļaunu iespējams uzveikt nevis ar lielāku ļaunumu, bet ar labo. Šī atziņa skaidri lasāma gan paša Kristus mācībā (Mt.5:38-48, Lk.6:27-36), gan apustuļa Pāvila tekstos (Rom.12:(9-16)17-21[5]).

Tādēļ Evaņģēlija Vēstī ir tīra labestība – Dieva beznosacījuma mīlestība uz savu radību, kurā Viņš nododas par upuri. Dieva evaņģēliskā labestība mudina uz piedošanu, tikumisku dzīvi, laba darīšanu, runāšanu un domāšanu nevis tādēļ, ka alternatīva ir sods un atstumtība no Dieva, bet tādēļ, ka Dieva labestība rada izmaiņas cilvēkā. Es daru labu tādēļ, ka esmu saņēmis labu no Dieva. Tā ir motivācijas maiņa no bailēm no soda, uz vēlmi vairot labo.

 

Kā kļūt labākam?

Kristus Kalna sprediķa vārdu priekšā un, salīdzinoties ar apustuļa Pāvila ētisko mācību, mēs allaž redzam, cik tāli esam no labestības un šāda laba cilvēka attieksmes un rīcības. Tomēr salīdzināšanās ir sākuma pozīcija, lai tuvotos Skolotāja mācītajam.

Ar tikumiskiem lozungiem vien nepietiek. Tā var būt ārišķība un izlikšanās. Piespiedus labā rīcība pārvēršas par liekulību. Cilvēkā ir jānotiek kādiem procesiem, kas to sagatavo brīdim, kad viņš tālāk vairs nespēj dzīvot, kā līdz šim. Jānotiek katarsei, sprādzienam, kas atplēš dvēseles čaulas. Šajā procesā cilvēks apzinās savu atstumtību un vainu Dieva priekšā un ilgojas pēc piedošanas. Tāpēc arī Jēzus Kristus saka: „jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ.8:32). Patiesība ir tā, kas dod iespēju saņemt atbrīvošanu. Tas, kurš ir saņēmis piedošanu no Dieva, vairs nebaidās un vairs nejūt kaunu, kas nomāc garu. Tas, savukārt, dara cilvēku spējīgu ieraudzīt un darīt labu. Mārtiņa Lutera „Mazajā Katehismā” imperatīvs: „mums būs Dievu bīties un mīlēt”, nozīmē nevis bailes un kaunu Dieva priekšā, bet gan mīlestības pilnu respektu un goda došanu, kas izpaužas Viņa likumu un mudinājumu pildīšanā un dzīvošanā saskaņā ar Viņa doto ētosu.

Arī „Mūsu Tēvs” lūgšanas noslēgums: „neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna”, atklāj izpratni, ka ļaunums un negācija ir mūsos. Mēs lūdzam, lai ļaunums un ļaunais nav spēcīgāks par mums, lai mēs to spējam uzvarēt ar labu. Mums ir nepieciešama Dieva palīdzība, jo bez tās mēs nespējam labu darīt un esam kā sausi zari (Jņ.15:4-6). Tas palīdz nostiprināt pārliecību, ka Dievs atbrīvo no ļauna un visa nelāgā.

Kā mēs varam praktiski palīdzēt saviem draugiem, kas ir nospiesti un nomākti, kuriem trūkst prieka un kas nespēj ieraudzīt labo? Katra cilvēka dzīves situācija ir unikāla, tomēr iespējams izdalīt kādas kopējas lietas un pieeju, lai atvieglotu mūsu draugiem atvērties un tiekties pēc labā.

Pirmais, kā mēs varam palīdzēt, kā garīgi un ticīgi draugi, ir aizlūgšana, kas dod nepieciešamo aizmuguri un pleca sajūtu. Nākamais ir sakārtota garīgā dzīve. Daudzās dvēseles problēmās kā faktors ir nesakārtotā garīgā dzīve. Šī iekšējā nesakārtotība izpaužas ārēji, praktiski sadzīviski vai psiholoģiski, vai kādās atkarībās. Sakārtot garīgo dzīvi nozīmē vispirms atvēlēt laiku garīgām lietām – Svēto Rakstu lasīšanai, lūgšanām un pārdomām. Sarunai ar savu Dievu ir jāienāk cilvēka dzīvē, kā normālai sastāvdaļai. Lūgšana ir dienišķās maizes sastāvdaļa. Nākamais ir iziešana laukā tiešā un pārnestā nozīmē. Iziet laukā no noslēgtības, konservēšanās sevī un savās drūmajās domās – pie draugiem un draudzenēm, kur ir droši un patīkami pavadīt laiku. Svarīgi ir apmainīties ar domām un viedokļiem, kas veido domu cirkulāciju. Tas ir kā atvērt istabas logus, lai tur iespīd saule un iepūš spirgts vējš. Te var būt vieta draudzes piedāvātām aktivitātēm un interesantām pārrunām. Otrkārt, nomāktam cilvēkam ir svarīgi pastaigāties un to darīt regulāri. Izbaudīt apkārtējās dabas skaistumu – putnu balsis, ziedu krāsas, kokus, lapu un zemes smaržas. Dziedināšana, mierinājums un kluss prieks var ienākt no Dieva radības. Svarīgi iziet no nomāktības un ieraudzīt skaisto, labo un patīkamo laukā.

 

Noslēgumā atliek atcerēties sākumu šīm pārdomām: mēs esam Kaina bērni, cīnāmies ar negatīvo, nomācošo un grēku. Diemžēl savā grēcīgajā dabā kainīti nav spējīgi valdīt pār grēku, lai gan bieži spējam to nedarīt. Dzīvē mūs nomāc daudzas lietas un skumdina neveiksmes un mūsu nepilnības. Tomēr mēs varam pateikties, ka šī pasaule nav tikai asaru dūksnājs slapjš, kā rakstīja latvju dzejnieks Veidenbaums. Ir daudz skaistā un labā. Ir daudz samērā labu cilvēku, no kuriem dažus mēs pazīstam. Mums ir labi draugi, kuri mūs atbalsta. Taču tas labākais ir visa labā Avota pieejamība, kas mums ir nemitīgi, līdz pasaules galam. No Viņa mēs esam saņēmuši daudz spēka un iedvesmas labiem darbiem un, pateicoties Viņam, mēs spējam kļūt labāki.



[1] 1.Kor.2:14 „Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.”

[2] Mt.7:12 „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.”

[3] Dažas Rakstu vietas, kur Dievs slavēts, kā labs un žēlsirdīgs: 1. Lku. 16:34; 2. Lku. 5:13; 7:3; Ps. 100:5; 106:1; 107:1; 118:1; 136:1; Jer. 33:1.

[4] Qeofile -  no Lk.1:3 – varam arī to saprast, kā apzīmējumu ticīgajam, kurš mīl un tiecas uz Dievu.

[5] Rom.17:21 „Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!”

 


DIEVKALPOJUMI:

  • svētdienās 10.00
  • ceturtdienās 19.00

DIEVKALPOJUMI              īpaši ģimenēm un bērniem:

  • mēneša 1. svētdienās 10.00

TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:

  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30 

KANCELEJA ATVĒRTA:

  • svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30

ZIEDOJUMIEM

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze

Reģistrācijas nr. 90000628081

AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X

Konts: LV63UNLA0050016342180

Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.

 

Esam pateicīgi par atbalstu!