neraudzētas maizes Dievam
Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu?
Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti; jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts - Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.
- Mēdz teikt: „Daba nemīl tukšumu.” Cilvēka dvēsele ir telpa, kura vienmēr ir ar kaut ko aizpildīta – ar pieķeršanos kādai nodarbei, hobijam, mākslai vai ar mīlestību uz kādu cilvēku, dzimteni, Dievu.
Cilvēka dzīve ir telpa – aizpildīta ar nodarbošanos, darbu, ģimeni, attiecībām ar citiem cilvēkiem – tuviniekiem, kolēģiem, vadītājiem un padotajiem. Cik mana dzīve ir blīva? – kāda ir tās aizpildījuma pakāpe? Vai tur vēl ir brīva vieta – Dievam? Vai arī tajā vietā, kur vajadzētu būt Dievam ir tukša vieta?
Tas, ko saka apustulis Pāvils ir salīdzināms ar Jāņa Raiņa lugā „Zelta zirgs” septiņu kraukļu kraukšķieniem pie Zeltstarītes zārka: „Zārks jau nevar palikt tukšs!” – ja princese pieceļas, tad kādam ir jāguļas tās vietā.
- Pavils raksta, ka mēs esam mīkla – no kuras Dievs vēlas cept Lieldienu maizi – neraudzēto maizi. Neraudzētās maizes metafora attiecas uz Pasā svētkiem – uz iziešanu no vergu zemes Ēģiptes.
- 5.Mozus grāmatā Dievs pavēl Israēla tautai: „Tad tu nedrīksti pie tā ēst to, kas ir raudzēts, bet septiņas dienas tev pie tā būs klāt ēst neraudzētas maizes - bēdu maizes, jo steigdamies tu esi izgājis no Ēģiptes zemes, un lai tu piemini savas iziešanas dienu no Ēģiptes zemes, kamēr tu dzīvo.” (Exodus 16:3)
Tas nozīmē, ka neraudzētā maize ir bēdu maize, kad cilvēkam ir jāpamet savas līdzšinējās mājas un jādodas tur, kur Dievs ved – laukā no vergošanas grēkam uz Apsolīto zemi, kur Dievs dod savas svētības un mieru.
Mīklā ir ļoti svarīgs tās saturs – vienkāršs – ūdens un milti, vai sarežģīts un rūgstošs – raugs un garšvielas? Vecās Derības metaforā par neraudzēto maizi būtiski, lai mūsos nav rauga, kas raudzē. Jo raugs ir kā simbols iekšējai rūgšanai pret Dievu un cilvēkiem – tas rada ļaunu un neuzticību, kā arī pretniecību un sašķeltību. Raugs ir mūsu iekšējās dusmas, aizdomas, ieļaunojums, apslēptie grēki vai plāni darīt ļaunu. – Tas viss ir jāizmet laukā no savas dzīves telpas, lai mēs varam tīri un šķīsti būt kopībā ar Dievu – Viņa Debesu Valstībā.
- Kā tas ir iespējams? – man citreiz šķiet, ka šī Dieva prasība ir viena no grūtāk izpildāmākajām. Kurš gan spēj būt sirds-skaidrs un tik bez viltus un bez visa tā, ko mēs iepriekš uzskaitījām?
Tomēr man gribas teikt, ka tas ir iespējams, kā apustulis Jānis raksta savā 1.vēstulē: „Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti; jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli - mūsu ticība.” (1.Jņ.5:3-4) Arī mūsu Kungs Kristus aicina: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jņ.14:15)
Tas nozīmē, ka mūsu cilvēciskajā spēkā nav iespējams būt neraudzētiem, bet mūsu raugu mēs varam nolikt Dieva priekšā un Viņš mūs pārveido. Mūsu paļāvība, atvērtība un gatavība mainīties ir kā atvērtas durvis Dieva aktivitātei un darbībai.
Tas savukārt nozīmē, ka tādā veidā mēs izbrīvējam telpu Dievam, ka Viņam ir vieta manā dzīvē – es ļauju Viņam caurstrāvot visu, kas ir manā dvēselē.
Dievs, priekš Tevis es esmu tukšs. Nāc un piepildi manu tukšumu ar Tevi! Nāc Gars no Dieva un dari mani par neraudzētu mīklu, lai es topu par Tavu Lieldienu maizi – daļu no mūsu Kunga Jēzus Kristus, kurš ir patiesā Dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm, kas dod Dzīvību ikvienam, kas pēc tās kāro un to bauda.
