paļaušanās ne šaubas
2011. gada 23. Janvārī
Es ticu, Dievs, ka Tu mani saproti!
Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt." Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: "Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību."
Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas." Un Jēzus uz to saka: "Es iešu un to darīšu veselu." Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.
Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara."
Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana." Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
Mateja 8:1-13
Jēzus nokāpj no kalna, kur bija teicis pašu spēcīgāko runu – Kalna sprediķi – Kristus mācības augstienes, koncentrātu. Klausītāji pēc Viņa runas saka, ka Jēzus Nācarietis māca kā tāds, kuram ir vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji (Mt.7:29).
Un interesanti, ka pirmais, ko Jēzus dara ir spitālīgā vīra dziedināšana un kāda romiešu virsnieka nāvīgi slimā kalpa dziedināšana. Jēzus rīkojas tā apzināti. Viņš nav tikai sprediķotājs, bet Viņam patiesi ir spēks mainīt cilvēku dzīves. Viņš dziedina rētas, šķīsta un atdod zaudēto dzīvi.
Tomēr Cilvēka garīgajā dzīvē pienāk laiks, kad mēs šaubāmies, kad mums uzmācas nedrošība par rītdienu. Aktuālās rūpes un problēmas šķiet lielākas ne kā Dieva apsolījumi un līdzšinējā pieredze, ka Dievs parūpējas un iegriež likteni tā, ka viss beidzas labi. Visvairāk mums nomāc bailes kaut ko zaudēt vai arī otrādi - šaubas vai Dievs palīdzēs atrisināt problēmas un grūtības. Citreiz tas ir zaudēta darba situācijā, kad mums ir jāmaksā kredīti un priekšā ir draudīga nākotne. Ko darīt? Un tad mums nolaižas rokas, uzmācas depresija, ir vēlēšanās no rīta vairs nepiecelties no gultas, gulēt dīvānā un blenzt televizorā vai arī dzert alkoholu, apreibināties – aizbēgt no smagās realitātes.
Daudziem cilvēkiem ir smagi zaudētās veselības dēļ. Citiem ir satraukums par saviem mīļajiem, kuriem apdraudēta dzīvība. Veselības problēmas ir satraucošākās un nomācošākās.
Tādos brīžos gribas brēkt uz Dievu un panākt, lai Viņš rīkotos.
Mateja evaņģēlija 8.nodaļas sākumā rakstītie notikumi par spitālīgo vīru un virsnieku izsaka vienu ļoti interesantu lietu, kas tos apvieno vienā domā:
Spitālīgais vīrs ir pārvarējis kautrību un pūļa spiedienu un ticis pie sludinātāja un brīnumdara Jēzus no Nācaretes, bet viņš, nevis kliedz uz Viņu vai dedzīgi līdz, lai Jēzus dara to veselu, bet saka: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” – Tā ir kā ticības apliecība – es ticu, ka Tu vari mani šķīstīt, ja Tu gribi! Otrkārt, tā ir tāda paļāvīga nostāja Dieva svaidītā vīra priekšā – es ielieku Tavās rokās savu veselību, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt. Šķīstīt, tas nozīmē, darīt veselu, atgriezt atpakaļ veselo ļaužu sabiedrībā, jo spitālīgie bija izraidīti no sabiedrības, kā nešķīsti (viņi nedrīkstēja pietuvoties cilvēkiem tuvāk par 7 soļiem).
Romiešu virsnieks (citos evaņģēlijos virsnieks tiek saukts par centurionu, virsnieku pār 100 kareivjiem, kas nozīmēja svarīgu stāvokli) nāk pie lauku sludinātāja Jēzus no Nācaretes, lai lūgtu nevis par sevi vai savu ģimeni, bet par savu kalpu. Bet tas, ko Jēzus atzīmēja kā ļoti īpašu šajā cilvēkā, bija viņa ticība – paļāvīgā ticība. Virsnieks uzskatīja, ka viņš nav cienīgs, ka Jēzus, taisnais jūdu vīrs nāk pagāna namā, bet, ka Jēzus var dziedināt viņa kalpu arī no attāluma: „saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels”.
Abu notikumu kopējā iezīme ir abu vīru paļāvīgā pārliecība, ticība, ka Jēzum no Nācaretes ir spēks, autoritāte un labā griba atrisināt viņu nepārvaramo problēmu. Es to nevaru, bet Tu to vari, ja TU gribi…
Šī Rakstu vieta patiesībā mūs uzrunā vēl dziļāk kā mēs pirmajā brīdī domājam. Jo šeit nav vienkāršs jautājums par to, ka mums pietrūkst paļāvības. Patiesībā jau Jēzus dziedina abus cilvēkus ar skaidru žestu visiem apkārtējiem, parādīdams kāda ir Viņa attieksme pret mums – citādāka, kā mēs par Dievu domājam, kā Viņš attiecas pret mums.
Problēma bieži vien ir tajā, ko mēs domājam par Dievu. Jo kādēļ mums pietrūkst paļāvības uz Dievu? – viens iemesls bieži vien ir tas, ka mēs tā nemaz tik labi nepazīstam Viņu – mēs nezinām, ko Viņš domā par mani. Mums ir seklas un samērā teorētiskas attiecības ar Dievu. Un tādēļ mēs šaubāmies par Viņa ieinteresētību un spēku.
Otrais iemesls ir mūsu priekšstats, ka Dievs ir tāds Vecās Derības Dievs, kurš svētī tikai tos, kuri ir svēti un pareizi, bet visus pārējos, parastos cilvēkus Viņš nostumj malā. Tādēļ mēs turamies no Viņa pa gabalu, jo nevar zināt kāds ir šis Dievs, šis Jēzus, Viņa Dels.
Trešais iemesls mūsu neticībai ir mūsu pašu pieredze, ka mēs esam Viņu citreiz lūguši, bet Viņš nav mums atbildējis tā kā mēs bijām cerējuši, nedeva ko lūdzām. Jo ar Dievu nav tā kā ar interneta veikalu, kur mēs varam pasūtīt to, ko mums vajag un mums dos (ja samaksāsim). Dievs redz arī mūsu motīvus, kādēļ mēs ko lūdzam un Viņš redz arī to, kas notiks tālāk ja mēs dabūsim to ko lūdzām.
Bieži vien mūsu šaubas ir kā šim spitālīgajam vīram – aizliegumi un cilvēku pūlis, kas neļauj tikt pie Glābēja – ir jālaužas cauri, jāpārvar pretstraumes un dažnedažādi šķēršļi, lai sastaptu iespējas.
Kas mums var palīdzēt pārvarēt mūsu šaubas un bailes?
Vispirms mēs varam mācīties no šiem abiem vīriem, kā viņi darīja – viņi devās pie Jēzus. Pārvarēja savas šaubas un pūļa spiedienu un sastapa Jēzu. Tas nozīmē, ka viņi lūdza pašu Jēzu, ielika savas sāpes Viņa rokās.
Otrkārt mēs varam smelties iedvesmu Jēzus atbildes reakcijā – tā nav noraidoša vai atgrūdoša. Lai gan Viņš varēja no abiem tikt viegli vaļā – viens bija spitālīgs, kurš nevarēja tuvoties cilvēkiem, bet otrs bija pagāns, kuram nebija vietas ticīgo jūdu kompānijā. Bet Jēzus nevairījās no šiem smagajiem gadījumiem, bet bija gatavs līdzdalīt viņu problēmas – Viņš pārkāpj 7 soļu distanci un Viņš pārvar attāluma distanci starp slimo kalpu – Viņš dara veselus.
Ar šiem cilvēkiem notika tā kā viņi bija ticējuši, saskaņā ar viņu paļāvīgo ticību. Tādēļ lai tas mūs iedrošina doties pie Viņa un lūgt. Tas nekas, ka esmu kā spitālīgais vai kā svešinieks, kurš nav cienīgs būt svēto pulkā, pie Jēzus Kristus var iet visādi ļaudis. Mums vajag klauvēt, vajag meklēt Viņa atbildi un reakciju uz manām lūgšanām. Gan jau Viņš dos atbildi un ļaus mums noprast, ko Viņš dara un kas notiek.
DIEVKALPOJUMI:
- svētdienās 10.00
- ceturtdienās 19.00
DIEVKALPOJUMI īpaši ģimenēm un bērniem:
- mēneša 1. svētdienās 10.00
TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:
- otrdienās 17.00 - 19.00
- ceturtdienās 17.00 - 18.30
KANCELEJA ATVĒRTA:
- svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
- otrdienās 17.00 - 19.00
- ceturtdienās 17.00 - 18.30
ZIEDOJUMIEM
Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze
Reģistrācijas nr. 90000628081
AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X
Konts: LV63UNLA0050016342180
Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.
Esam pateicīgi par atbalstu!